Politiskā terapija

Politiskā terapija, pamatojoties uz sociālo sistēmas arhitektūras kā paskaidrojumu individuālo un grupas problēmas, un ietver dažādas metodes, lai attīstītu izpratni par šo, ka var novest pie praktisku rīcību.

Politiskā terapija ietekmē tādi radikālu psihiatrija (skatīt šajā iedaļā) un ir balstīta uz dialektiskā materiālisma sabiedrību. Locekļi konkrētajā sabiedrībā tiek uzskatīts kontrolē ekonomisko struktūru sabiedrībā. Mēs uzskatām, ka galvenais konflikts Kopienas īpašumtiesības uz ražošanas līdzekļiem: pretruna vērojama starp algotajiem darbiniekiem un īpašniekiem ražošanas līdzekļiem. Sociālās un psiholoģiskās sekas šim konfliktam ir atsvešinātību - sajūtu bezspēcības un atsvešināšanās.

Lai segtu līdz pat šim konfliktam un pamato esošo kārtību, veikt tādus paskaidrojumus par antisociālu uzvedību, kā tas ir individuāli un nav sabiedrības, kas ir fokusā, kas nozīmē, ka līdzšinējā sociālā kārtība izslēdz atbildību.

Politiskās terapija tiek pieņemts, ka indivīds ir apspiesto no sabiedrības, bet arī to, ka viņš / viņa ir sabiedrības loceklim pati piedalās apspiešanu citiem un sevi. Pamatelements terapija ir apzināties šīs apspiešanas un visās tās izpausmēs.

Terapija ir sadalīts trīs posmos: 1. Pirmā lieta ir redzēt viņu problēmas viņu politiskā kontekstā, un saprotam, ka jums koplietot tos ar daudziem citiem.

2. Tad apstrādā problēmas intelektuāli un emocionāli. Terapeits izmanto dažādas metodes, lai Geštalta terapijas, psihodrāmas, ķermeņa orientētas psihoterapijas uc (Skatīt apakšpunktus par šīm metodēm).

3. Apziņa tad praksē - kopā ar citiem, tā ir jāmaina politisko vidi.